Lijas Čerņikovas stāsts


Lijas Čerņikovas stāsts
Stāsti

Attēlu galerija

 

 

 

 

Lija  Čerņikova
Dzimusi 1934. gadā
Rīgā

 

Manas ģimenes stāsts arī pieder pie Latvijas vēstures, par to daudz runāts, stāstīts,

rakstīts un katrs stāsts ir tik atšķirīgs no kopīgi stāstītā. Tuvojas 25. marts – viena no

Latvijas sēru dienām. Atceroties, atmiņā tas marta rīts, kad es un mana māsa Ausma

mācījāmies vēl Ventspils vidusskolā, tieši no skolas sola tikām aizvestas uz vagonu.

Mugurā pieticīgais skolnieces apģērbs un skolas soma pie rokas. Vagonā, pirmā

nedēļa bez maizes un ūdens, iztikām ar to, ar ko mūs cienāja likteņa biedri, atvēlot no

savas trūcīgās pārtikas,... mums nebija nekā. Tikai Krievijas teritorijā mūs sameklēja

māte un mēs pārgājām pie mātes un māsas Ilzītes, viņai tajā laikā bija vienpadsmit

gadi.

Vilciens virzījās uz Austrumiem uz Sibīriju, vēl sniega klātajām Āzijas stepēm.

Nokļuvām Omskas apgabala ''Marianovkas'' stacijā. Atvestos ''fašistus'' sagaidīja

vietējā vara buļļu pajūgos. Kad visi bija iztirgoti, kā kādreiz vergi tirgoti, uz perona

bija palikusi māte (maza auguma sieviete) ar trim meitenēm – Ilzīti, Liju un Ausmu

11, 14 un 16 gadus vecām. Pienāca ražīga auguma kažokādās ģērbies kolhoza

priekšsēdētājs, Banbans un pie sevis noteica: Jāņem jau būs, izaugs būs slaucējas.

Izauga gan, bet ne slaucējas. Tūlīt rudenī ar jaunāko māsu sākām mācīties, tikai vienu

klasi zemāk bija jāuzsāk, jo nepratām krievu valodu. Mamma – Hermīne Pavāriņa,

bijušās Zūru Lauksaimniecības skolas pasniedzēja, kļuva par teļu kopēju, vēlāk par

cūku kopēju, vecākā māsa Ausma brigādē par pavāru. Tā kā mamma slimoja ar sirdi,

ganos vairāk man iznāca iet. Bijām dabūjušas grāmatu: ''Divi kapteiņi'' – ganīdama

katru šīs grāmatas teikumu lasīju divas, trīs reizes līdz iemācījos nedaudz krieviski

runāt un rakstīt.

Kurā klasē rudenī uzsākāt mācības?

Latvijā mācījos septītajā klasē, bet Krievijā iesāku no sestās. Visus bērnus vienu klasi

zemāk nolika. Matemātika man padevās, grūtāk bija ar krievu literatūru un valodu.

Cik skolēnu bijāt vienā klasē?

Kādi divdesmit, no tiem mēs trīs latviešu bērni – es un brāļi Štelbaumi. Nikolajs labi

prata krieviski, jo viņa ģimene Latvijā dzīvoja Užavas pagastā, piejūras zonā, bija ar

krieviem tikušies. Mana mamma arī zināja – Pirmā pasaules karā laikā ģimene bija

izvesta uz Krieviju, uz Podoļsku un tur sākusi arī skolā iet. Mūsu ģimenei nelieli

krievu valodas pamati bija.

Pabeidzu pamatskolu, diplomu novilcināja un uz Omsku neaizbraucu, bet iestājos

vidusskolā, kura atradās 18 km no mūsu sādžas, dzīvojām istabiņā pie krievu ģimenes

un sestdienās ar slēpēm, rudeņos un pavasaros kājām līdz mājām.

Bija vairāki bērni, kas nāca uz sādžu?

Mēs trīs un vēl krievu bērni, kādi pieci bijām. Ceļš – stepes ceļš ar nelielām bērzu

birzītēm. Vilkus gan tur nemanījām.

Mācoties Marjanovkas vidusskolā 1953.gadā kopā ar tās pašas skolas skolnieku,

Daili Štelbaumu, tikām arestēti, par pretvalstiskas literatūras izplatīšanu. Notika tā:

1949. – 50.g. ziemā dzīvojām vienā miteklītī ar Rentoviču ģimeni. Matilde Rentoviča

pēckara laikā bija bijusi Vācijā un viņai tuvas bija leģionāru dziesmas. Es piekritu

viņas lūgumam pārrakstīt dziesmu un dzejoļu kladi. Matilde bieži salīdzināja dzīvi

Vācijā ar izdzīvošanu Sibīrijā, šie uzskati nonāca dzirdīgās ausīs. Viņu arestēja. Kladē

savus dzejoļus bija ierakstījis arī Dailis Štelbaums.

Tiesas lēmums nežēlīgs: Man, Lijai Pavāriņai – 10 gadi cietumā par pretpadomju

literatūras izplatīšanu,

Dailim Štelbaumam – 10 gadi par pretpadomju literatūras sacerēšanu,

Austrai Zommerfelds – 10 gadi par dziedāšanu,

Matildei Rentovičai – 25 gadi par Vācijas slavināšanu un dziesmu dziedāšanu.

Matilde un Dailis tika nosūtīti uz Taišotas nometnēm, es un Austra uz Omskas lēģeri.

Savā mūžā pirmo reizi nokļuvu lēģerī, pat šodien nevaru saprast kā esmu to izturējusi.

Par šo gadījumu nevienam netiku stāstījusi, jo vienkārši kaunējos, kas bija noticis ar

mani. Vai patiesi biju noziedzniece? Omskas pilsēta, visapkārt pilsētai vieni lēģeri,

izauga par vienu no attīstītajām rūpniecības un naftas pilsētām. Mūsu lēģera numurs

УХ – 16, blakus lēģerī – vīrieši visi ar numuriem uz apģērba, tie skaitījās politiskie

Lētais darbaspēks, lēģeros ieslodzītie, cēla šo pilsētu.

Līdz tiesas lēmumam atrados Omskas iekšējā politiskajā cietumā. Dažus mēnešus

laimējās būt kopā ar mana vecuma latviešu meiteni Maiju. Grupa jauniešu no sovhoza

bija arestēti pēc tā paša panta. Vienīgais labums cietuma režīmā bija tas, ka mūs labi

ēdināja salīdzinot ar to, kā par izdzīvošanu jācīnās nometinājumā. Tajā laikā daudz

krievu literatūras izlasījām. Radikāli dzīve mainījās nokļūstot lēģerī – tiku iedalīta

brigādē pie īstajiem zagļiem, noziedzniekiem, kur katrs izsacītais vārds ir lamu vārds.

Šie vārdi griež ausīs vēl šodien. Darbā pie vagonu izkraušanas, 30 - 40 grādu salā, pie

ugunskura kaut nedaudz sasildoties un gaidot nākamos vagonus, ļoti smagā darbā

pagāja mana apcietinājuma pirmais gads. Nākošajā gadā tika organizēta brigāde no

58.lēģera, atsevišķa dzīvojamā platība, kaut tā bija jurta. Tagad kopā – lietuvietes,

igaunietes, latvietes, polietes, vācietes, ukrainietes un krievietes. Visām viens liktenis,

tādēļ sadraudzējāmies un jau pašā sākumā ukrainiete Ņina zināja teikt, ka drīz viss

mainīsies, ka Staļinu apvainos viņa noziegumos, būs pārmaiņas. Krievietei Lidijai

Solovjovai, trīs bērnu mātei, tika piespriesti 10 gadi, tagad jau to var stāstīt kā

anekdoti, par to, ka Staļina nāves dienā viņa pārmetusi krustu teikdama: ''Царство

небесное'', bijusī partijas biedre, nedrīkstēja tā darīt. Dzīvodamas vienā teltī kopā 30

līdz 40 sievietes, nejutāmies traucētas, tieši otrādi, viena otrai izpalīdzējām, vecākās

sievietes, kuras negāja ārpus zonas, uzkopa dzīvojamās telpas, žāvēja mūsu drēbes,

vaļenkus. Nostrādāju celtniecībā līdz 1955.gadam, līdz Hruščova atkusnim.

Drīz notika atbrīvošana no apcietinājuma. Tanī laikā vecākā māsa bija apprecējusies

ar vietējo ukraini, mazākā – mācījās Omskas tehnikumā.

Daudzas ģimenes sāka braukt uz Latviju, kā Jums tas laiks?

Uzreiz neatbraucu, devos vēl uz Kazahstānu. Atgriezos Latvijā 1958. gadā.

Saņemot atļauju abas ar mammu bijām atbraukušas uz Latviju. Mūsu mājā dzīvoja trīs

ģimenes un mums tajā vieta neatradās. Mamma atgriezās pie meitām Omskā, jo

Ausmai jau bija bērniņš. Man Latvijā pierakstu dabūt bija sarežģīti, lai neteiktu

neiespējami un ar pagaidu pierakstiem ilgi nenodzīvosi. Trīs gadus nodzīvoju Latvijā,

man piedzima dēls. Apprecējos ar Pāvelu Čerņikovu, un vīram tika piedāvāts darbs un

dzīves vieta Omskā, tā kā mana ģimene bija palikusi Omskā, nolēmām atgriezties

Sibīrijā, jo biju noilgojusies pēc savējiem.

Kur sākāt strādāt?

Omskā sāku strādāt par grāmatvedi, vispirms pabeidzu 10. klasi, tad tehnikumu, mūsu

ģimenei iedeva labiekārtotu dzīvokli. Tā visas trīs māsas ar ģimenēm dzīvojām,

strādājām, audzinājām un skolojām bērnus Omskā. Visas ļoti ilgojāmies pēc Latvijas,

kuru pa reizei arī apciemojām. Ilgas pēc dzimtenes, kuras no jauna uzplaiksnīja

sarunās, vienmēr atradās mūsu sirdīs.

Cik bieži apciemojāt Latviju?

Mana mazā māsa bieži brauca, darba vieta viņai nodrošināja lidojumu, es kādas trīs

reizes atbraucu.

Kādas sajūtas ciemojoties Latvijā?

Krievijā man nepietika jūras. Braucot uz Latviju vienmēr līdzi ņēmu savu bērnu, lai

viņš redzētu un neaizmirstu manu Dzimteni. Ciemojāmies pie radiem Slokā,

Ventspilī. Arī tēva draugs mūs uzņēma. Uzturējāmies kādas divas nedēļas, cik nu tas

atvaļinājuma laiks atļāva. Nekad nebijām atmetušas domu par atgriešanos.

1988 - 89. gadā saņēmām dokumentus par reabilitāciju, ka esam nepamatoti izsūtīti.

Tajā laikā uz Omsku ar koncertprogrammu bija atbraukusi ''Dzeguzīte'' un Raimonds

Pauls. Šajā pasākumā izskanēja aicinājums atgriezties dzimtenē.

Tātad bija pienācis laiks mums arī atgriezties. Mammai bija jau 86 gadi, mazbērni jau

izauguši lieli, dažiem pašiem savas ģimenes. Tika atgriezti īpašumi, mums – Ventspils

rajona, Piltenes pagastā. Ar mums atgriezās bērnu ģimenes, bet ne visas. Piltenes

pagastā, atgūtajā īpašumā, sāka dzīvot mamma ar jaunāko māsu Ilzīti un viņas meitas

ģimeni. Mamma nodzīvoja līdz 98 gadiem un tika apglabāta dzimtas kapos blakus

tēvam, kurš nomira 1941 gadā, no neārstējamas slimības. Tēvs savā laikā bijis

strēlniekos, zeme viņam tika iedalīta kā Lāčplēša ordeņa kavalierim. Viņš uzcēla

''Šņoriņu '' mājas otro stāvu, ievilka ūdeni un elektrību. Arī tualete un vannas istaba

atradās dzīvojamajā mājā. Viss tika sakārtots dzīvošanai.

Atceros 1945.gada 9.maiju – debesīs tikai lidmašīnas, māja pilna ar karavīriem –latviešu, vācu leģionāriem. Pie mājas bija dīķis, kurā pīles peldējās, savus ieročus viņi

sameta dīķī, tad sakūra ugunskuru un rāva nost uzplečus un zīmotnes, jo karš bija

beidzies. Vēl krievu karaspēks nebija līdz mums atnācis, bet leģionāriem nebija kur

atkāpties, jo priekšā upe, tā viņi mūsu sētā bija sabraukuši. Viss mainījās strauji,

ienāca krievi, apvilka dzeloņstiepļu žogu un visus iekšā lēģerī. Mēs ar mammu nesām

viņiem pārtiku, lasījām nātres, lai tikai varētu ko iedot, jo aiz žoga viņu bija daudz. Ar

latviešiem varēja sarunāties.

Kur palika tehnika?

Nezinu, neatceros.

Vai jūsu mājās bija arī bēgļi?

Vācu laikā mūsu mājās dzīvoja kādi 30 cilvēki. Tante ar trīs dēliem, viena ģimene no

Krustpils, bēgļi no Ļeņingradas, kādas trīs ģimenes ar bērniem. Nemaz nevaru

saskaitīt, bet visiem pietika, ēdamā pietika. Vēl viena ģimene no Rīgas, viņi nodzīvoja

visu vasaru, un aizbrauca pāri jūrai, jo pašiem bija sava laiva. Mūsu saimniecība bija

70 ha liela, ar visiem strādniekiem ģimene satika labi. Tikai tēvs agri aizgāja,

1941.gadā, pēc smagas un grūtas slimības.

Viss mainījās krievu laikā, tika atņemta zeme, mājas vienā galā tika izmitināta

Levinsku ģimene, kuri ļoti kāroja un vēlāk arī ievācās mājas otrajā stāvā. Vēlākos

gados, kad bijām jau atgriezušies Latvijā, mūs apciemoja Levinsku ģimenes vecākais

dēls un atvainojās, ka viņi ir ienākuši mūsu mājā. Bet bērni jau nav vainīgi.

Tas ir rets gadījums.

Bija pagājuši 40 gadi.

Es, no vīra biju šķīrusies un savu Omskas dzīvokli apmainīju uz Rīgu. Atbraucu ar

meitas ģimeni. Gribu pastāstīt par saviem Sibīrijas draugiem, kuriem liktenis, tāpat kā

man bija lēmis ilgāku mūža laiku pavadīt Krievijā.

Ar Aleksandru Volkinu, sauktu vienkārši par Šuru, mēs vēl joprojām sarakstāmies.

Kad biju Omskas cietumā, viņa vienīgā mani apciemoja, jo nebaidījās no režīma.

Nikolajs Štelbaums – minētā Daiļa brālis, kopā mācījāmies sādžā, bija kļuvis par

PSRS čempionu ātrslidošanā un velosportā. Mūsu ģimenes Omskā labi satika, bijām

izpalīdzīgi, tikai gadiem ejot vēlme atgriezties Dzimtenē, pie savām saknēm paliek

arvien lielāka. Nikolajs sāka domāt par pārcelšanos uz Latviju. Sākām formēt

dokumentus, viss bija ļoti sarežģīti – formalitātes, dzīvokļa jautājums, bija vēl

palikusi tikai pēdējā izziņa no dzīves vietas, pēc kuras viņam pašam vajadzēja doties

uz Omsku. Aizbrauca un nomira, sirds neizturēja. Apglabāts, Omskā 2008.gada aprīļa

mēnesī. Uz Dzimteni atvestas tikai smiltis no viņa kapa un izkaisītas ģimenes kapa

vietā Užavas kapsētā, kur 1997.gadā tika apglabāts brālis Dailis. Dailis visu savu

mūžu bija rakstījis dzeju: dažas rindas:

Ak, draugi, draugi, kur jūs tagad esiet?

Katram savā malā jaunie gadi iet.

Es ticu, ticu, tomēr sirdī nesam tos Omskas vakarus,

ko mums vairs neaizmirst!

Tuvs, pēc 40 gadiem, no Orlovkas sādžas, man kļuva Alberts Spaile, kādreiz mūsu

ģimenes dzīvoja zem viena jumta. Alberta audžutēvs, Krists Spaile, sagaidot jauno

gadu, 1950. gadā ir uzrakstījis dzejoli:

       Dzimtene – Latvija.

Ak, Dzimtene! Cik tālu mēs no tevis!

Šeit mūsu kājas svešu teku min...

Vai atgriezties būs lemts reiz tavās ārēs?

Vai dzīvot beigsim šeit, Dievs, vien to zin!

Tu, Dzimtene, un tavas košās vietas,

Mums garā acu priekšā tēlojas.

Pie tevis mūsu sirds tik cieši sitas,

Lai tevi aizmirstu, nav iespējams!

Ak, Dzimtene! Kur tavās druvās plaši

Reiz smagās vārpas viļņot viļņojās.

Tur kādreiz savus darbus veicām knaši

Un zelta graudiem klētīs pildījās.

Ak, Dzimtene! Kur dzintar'jūras krasti

Tur kāpu priedes savu dziesmu teic.

Nav izstāstīti lielo bangu stāsti

Kas krasta malā savu gaitu beidz..

Ak, Dzimtene! Kur tavi zilie kalni,

Tur stalti meži, zaļas birztalas.

Ir tavas lejas, skaistie puķu lauki

To pieminot, kā sirds mums līksmojas.

Ak, Dzimtene! Tu mūsu māmuliņa,

Mēs tavā klēpī esam auklēti.

Lai sirdīs neizdziest mums tava mīla,

Tā paliks atmiņā mums mūžīgi.

Jā, Dzimtene! Mēs godbijībā stāvam

Un klusi sirdī skaitam lūgšanu:

Tu, varenais! Tev visa vara mūžam,

Ak, svētī, sargi, dārgo, Latviju!

Alberts, kā arī viņa audžutēvs un māsa atgriezās Latvijā 1957.gadā. Alberts vēlējās

studēt angļu valodu, tādēļ devās uz Ļeņingradu. Apprecējās un savu dzīvi iekārtoja

tur, bet vēlāk izšķīrās no ģimenes. Viņš Ļeņingradā rakstīja dienasgrāmatu, to šodien

pārlasot, jūtama dziļa smeldze, ilgas un skumjas pēc dzimtenes. Viņš nodzīvoja grūtu

un smagu dzīvi. Dzimis Latgalē, atdots Rīgas bērnu namam, no kurienes viņu

adoptēja Spaiļu ģimene no Kurzemes, tad izsūtījuma gadi Sibīrijā un nodzīvoti

Krievzemē līdz sirmam vecumam. Tikai ar manu palīdzību atgriezies Dzimtenē

1992.gadā, 62 gadu vecumā. Kopā ar Albertu esmu nodzīvojusi sešpadsmit gadu. Ir

viņa uzrakstītās atmiņas: Kurzemnieks - Krievzemē, sacerēti dzejoļi, sarakstīta

dienasgrāmata. Latvijā viņš strādāja par tulku. Tā blakus pieredzēti sešpadsmit gadi ar

kopēju ikdienu un kopējām atmiņām, jo draugi arī ir kopēji. Alberts negaidot aizgāja

no dzīves 2008.gadā. Apglabāts Sarkandaugavas kapos, blakus saviem

asinsradiniekiem – māsai un brālim, kurus viņš atrada un iepazina tikai 50 gadu

vecumā.

Arī tagad mani vistuvākie draugi, bijušie Orlovskieši – Zigrīda un Austra

Zommerfeldas, Ausma un Irma Kāršas, kuras bija mēģinājušas bēgt uz Latviju,

noķertas un nosūtītas meža darbos. Meitenes 15 un 18 gadu vecumā, vienas tika

izsūtītas uz ziemeļiem – māte mirusi, tēvs nometnē. Apmelotas par bēgšanas

mēģinājumu, konvoja pavadībā, tika aizvestas mūžīgajā sasalumā.

Vienmēr atsaucīgs visiem ir Ventspilī dzīvojošais Vilnis Brauns. Visi, kādreiz

Sibīrijas sādžās dzīvojošie bērni, tagad ar sirmām galvām un kuplu mazbērnu pulku.

Mana ģimene – meita Olga dzīvo Krievijā, dēls – Ēriks, aizgāja bojā Maskavā.

Vecākā mazmeita Jana dzīvo Rīgā.

Atgriežoties Latvijā, nostrādāju Rīgas medicīnas akadēmijas kopmītnēs par dežuranti

līdz 2009. gadam. Laiks rit, bet nejūtu nogurumu, esmu vienmēr atsaucīga, ar prieku

sagaidu katru rītu, priecājos par dabas skaistumu apkārtnes mežos.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
<


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Lasīt vairāk...


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā

Lasīt vairāk...


Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo

Lasīt vairāk...


Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā

Lasīt vairāk...


Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē:
Šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne nevāc apmeklētāju datus. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk