Ekspedīcija

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Pasākums organizēts
ar Rīgas domes Labklājības departamanta līdzfinansējumu budžeta programmas "Sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām" ietvaros,
Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta līdzfinansējumu budžeta programmas  „Sabiedrības integrācijas programma”  ietvaros
un
Latvijas kopienu iniciatīvu fonda līdzfinansējumu programmas "Atbalsts Rīgas senioriem" ietvaros.

Šogad, 2.jūnijā, dodamies ekspedīcijā uz Zemgali.
Piedalās 31 persona.

Kinopilsētiņa ''Cinevilla'' – ir vienīgais brīvdabas filmēšanas laukums Baltijā un lielākais Ziemeļeiropā, ko veido trīs galvenās daļas: pilsēta – Rīga, priekšpilsēta – Pārdaugava un Rūdolfa sēta. Tā ir ceturtā pilsēta Latvijā, kurai ir sava tramvaja līnija.
Specializējas 20.gs. sākuma dekorācijās, divi filmēšanas paviljoni, dzelzceļš un tvaika lokomotīve, vagonu sastāvs, perons, upe Daugava un trīs vēsturiskie tilti.
Pilsētiņas būvniecība iesākta 2004.gadā, lai uzņemtu visu laiku dārgāko filmu ''Rīgas sargi''.  ''Cinevillā'' ir savs bruņojuma arsenāls, protams, ka šīs bruņumašīnas, kaujinieku ekipējums, lielgabali un smagā kara laika tehnika, radīja graujošus un bīstamus skatus filmā, šeit tie kalpo kā uzskates priekšmeti, atgādinot tikai baisos notikumus vēl pavisam nesenā pagātnē. Šīs sarežģīto konstrukciju butaforiskās mašīnas, kas vizuāli kopē tā laika kara tehniku, patiesībā ir kino mākslinieku prasmīgs meistardarbs. Apskatei izstādīti vairāk kā 40 statisku, fundamentālu un butaforisku objektu, ka arī aptuveni divdesmit pārvietojami rekvizīti, kas izgatavoti no pagājušā gadsimta arhīvu fotogrāfijām.
Vērojot trīs Daugavas tiltus – savās atmiņās raksta Rita Tone, kurai tajā laikā bija nepilni deviņi gadi, kā gājusi pāri Daugavai: ''Uztaisītais dēļu tilts bija līdz ar ūdeni, bija lielas kastes un karavīri visu laiku lēja no kastēm ūdeni. Kāds tilts? Novilkts pāri striķis un mēs visi pa koka laipām. Laida vienā virzienā un laida arī otrā. Es esmu gājusi pa tādām koka laipām pāri Daugavai. Ir lietas, kuras var atcerēties, kas ir iespiedušās atmiņās. Tas bija pirms izsūtīšanas.''
Turpinot apskatīt visu laukumu, var atrast daudz interesantu faktu par pagājušā gadsimta vēsturi, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies, bet ir mūsu cilvēku dzīvā atmiņā. Kinopilsētiņas laukumi, mājas, tilti iegūst jaunu izskatu, kad tajās ierodas cilvēks un katram no viņiem ir savs stāsts par tā laika vēsturiskajiem notikumiem, savs redzējums un vērtējums.

Dobele – pilsēta Zemgales līdzenumā, kas pieredzējusi lielu uzplaukumu Ulmaņlaikā, palikusi patiesa padomju periodā un iemantojusi atpazīstamību šodien.
Tas ir novads, kur pavasaros, kad tiek veikti dažādi zemes apstrādes darbi, bieži tiek atrasti aizdomīgi priekšmeti. Kā liecinieces baisajiem notikumiem ir uzstādīti pieminekļi: Dobeles atbrīvošanas piemineklis - 1.pasaules kara un Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem, Piemiņas ansamblis – 1941 un 1949.gada represijās cietušajiem un bojāgājušajiem, piemiņas vieta pie ''Kambaru '' mājām, kur pēc aculiecinieku stāstītā vēl 1945.gada pavasarī un vasarā atradies kritušo karavīru valnis cilvēka augumā, lauki bijuši nosēti ar kritušo augumiem. Tas ir novads. kur izauguši Latvijas dižgari:
Augusts Deglavs – rakstnieks, preses darbinieks, grāmatizdevējs un tirgotājs;
Kristaps Bergs – būvuzņēmējs, namīpašnieks un izdevējs;
Kārlis Ulmanis – politiķis, ministru prezidents, Latvijas valsts prezidents.
Pēteris Upītis – beidzis Priekuļu lauksaimniecības skolu, turpmākā izglītība iegūta pašmācības ceļā. Latvijas dārzkopis apceļoja lielākos augļkopības centrus Eiropā. Pēc skolas beigšanas vecāku saimniecībā ''Jaun–Rūsiņi'' tika iestādīts 1.6 ha liels dārzs, ierīkota laboratorija, kur varēja veikt augsnes analīzes, izvērtēt augļus pēc to bioķīmiskā sastāva. Bija arī savs vīna pagrabs. 1945.gadā viņš sāka strādāt Latvijas lauksaimniecības akadēmijā, apzinot un pētot augļaugu selekciju šķirnes. Dārzniekam, sevis realizēšanai ir vajadzīgs dārzs, tas tika atrasts Dobelē. Tika izveidota izmēģinājuma stacija, meistars strādāja ar 24 kultūrām. Sevišķi veiksmīga bija ceriņu kolekcija. Ievērojamais dārznieks sirdī bija mākslinieks, interesējās par fotografēšanu, dzeju un mūziku. Dobele kļuva par savdabīgu kultūras centru. Visā Latvija dārzs pazīstams kā ''Upīša dārzs''.

Atjaunotās Latvijas valsts dibinātāja Kārļa Ulmaņa dzimtas mājas ''Pikšas" - muzejs darbu sāka 1993.gadā. Tā veidota kā 20.gs. 30. gadu lauku sēta, kas raksturo Latvijas zemkopības attīstību šajā laika posmā. Ekspozīcija veltīta K.Ulmaņa dzīves gājumam, paustajām idejām, valstiskajam devumam un politiskai darbībai. Šī Zemgales sētas sakoptā un harmoniskā vide aicina būt par savas zemes un valsts saimniekiem. Kārlis Ulmanis, 04.09.1877. – 20.09.1942., bija Latvijas politiķis, pirmais Latvijas ministru prezidents, 1934.gada 15.maijā izdarīja valsts apvērsumu, kura rezultātā Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma vara koncentrējās Ulmaņa rokās un viņš realizēja valsts pārvaldes režīmu, kas pazīstams kā autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms un ilga no 1934. gada 15.maija līdz 1940.gada 16. jūnijam, kad Latviju okupēja Padomju Savienība. Faktiski pienākumus viņš pildīja līdz 1940.gada 20.jūnijam, kad pēc okupācijas bija spiests apstiprināt PSRS izveidoto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību un 21.jūlijā atteikties no Valsts prezidenta amata.  
Pēc pirmā Pasaules kara beigām K.Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvija politiķiem, bija Latvijas Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts. Daļā Latvijas sabiedrības Ulmaņa režīms bija populārs, diktatūra bija maiga.
Viņa valdīšanas laikā iesāktās reformas:
Nacionālā politikā: paredzēja saimniecības latviskošanu, pilsētu latviskošanu un latviešu valodas kā valsts valodas radikālu ieviešanu, mazinot krievu un vācu valodas nozīmi.
Saimnieciskā politikā: tika ierobežota individuālā uzņēmējdarbība, pamatā baltvācu, krievu un ebreju rūpnieku un tirgotāju. Nacionalizēja daudzas privātās bankas, eksporta un importa aģentūras, pārveidojot tās par valsts uzņēmumiem. Valdība diktēja, ko un cik jāražo un kā labāk darīt.
Kameru sistēmā: privātās saimniecības lielā mērā pakļāva valsts kontrolei un daļēji pārvērta valsts saimniecībās. Tika ieviesta korporatīvā sistēma valsts saimnieciskajā pārvaldē.
Finanšu politikā: 1936.gadā tika īstenota lata kursa devalvācija attiecībā pret Lielbritānijas mārciņu līdz līmenim, kāds bija līdz 1931. gadam. Tas veicināja Latvijas preču eksportu, lai gan nedaudz palielināja cenu līmeni iekšējā tirgū.
Lauksaimniecībā: daudz problēmu – zemais darba ražīgums, hroniskais darba roku trūkums, daudz sīko saimniecību, samērā zemas ražas un izslaukumi, nepietiekama lauksaimniecības tehnikas izmantošana. Valsts piemaksāja lauksaimniecības produkcijas ražotājiem, īstenojot plašas sociālās programmas, lai noturētu lauksaimniekus laukos.
Izglītībā un kultūrā: raksturīga valsts atbalstītā Kultūras fonda aktivitātes, it īpaši jaunas skolu ēku celtniecība provincē. 30.gadu beigās vidēji pat 94 skolu jaunceltnes gadā. Izglītībai atvēlēja 14,7 % no Latvijas budžeta.
Draugu būšana: Ulmanis bija Zemnieku savienības vadītājs, viņš no valsts kases aizņēmās lielas naudas summas, lai balstītu savu Zemnieku banku. Pēc 1935.gada apvērsuma parādi tika dzēsti. Pēc apvērsuma visus Zemnieku savienības redzamākos biedrus iecēla augstos amatos: kamerās, akciju sabiedrību valdēs, ministru un departamentu direktoru posteņos. Pati partija formāli tika likvidēta līdz ar citām. Pienākumus pildīja visas valsts un pašvaldības iestādes, jo visu to priekšgalā atradās šīs partijas līderis ar saviem līdzgaitniekiem un draugiem.
Pozitīvie sasniegumi: Nevar noliegt K.Ulmaņa iekšpolitikas panākumus valsts un sabiedriskās dzīves dažādu sfēru loģiskā sakārtošanā. Režīma izveidošana laika ziņā sakrita ar Lielās depresijas beigām Rietumu ekonomikā un lielvalstu gatavošanos karam sākumu, kas strauji palielināja pasaules tirgū pieprasījumu pēc lauksaimniecības produkcijas un izejvielām, kas Latvijai, kā agrāras reformas zemei bija ļoti izdevīgs un veicināja strauju ekonomikas uzplaukumu. Propaganda to pasniedza kā autoritārā režīma nopelnu. Latvijā šajā laikā bija vieni no straujākajiem rūpniecības tempiem Eiropā. 1939.gadā salīdzinot ar 1934.gadu, uzņēmumu skaits bija palielinājies par 41%, saražotās produkcijas vērtība – par 96%. Šajā laikā tika uzcelta Ķeguma hidroelektrostacija, būvētas jaunas dzelzceļa līnijas, sākta vietējo izrakteņu: kūdras un kaļķakmens plašāka izmantošana ražošanā un enerģētikā, modernizējās lauksaimniecība, paplašinājās eksports, stabilas bija finanses un bankas. Saimnieciski tas bija ekonomiskās augšupejas laiks, dzīves un izglītības līmeņa celšanās, kultūras dzīves pacēluma laiks.
Ārpolitika: 1939.gada 5.oktobrī, Latvijas un PSRS pārstāvji parakstīja ''Savstarpējās palīdzības paktu'' starp Latviju un PSRS. Neitrālajai un miermīlīgajai Latvijas valstij šāds līgums nebija vajadzīgs, tas tika ultimatīvā kārtā uzspiests, tāpat kā pārējam Baltijas valstīm, kuru autoritārie vadītāji vienpersoniski nolēma piekāpties. Somija, kuras parlaments atteicās šādu līgumu parakstīt, kļuva par PSRS agresijas upuri, tomēr brīvību un neatkarību nosargāja.
Sekas: 1940. gadu Latvija sagaidīja kā iekšēji vāja, ārējai ietekmei viegli pakļaujama valsts. Sešos, savas pastāvēšanas gados, režīms praktiski bija likvidējis visas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības institūcijas un pilsonisko iniciatīvu, to aizstādams ar režīma ideoloģiju reproducējošiem veidojumiem. Tā rezultātā sabiedrība no vienas puses nebija spējīga pašdarbīgai rīcībai, no otras puses, sagrūstot režīmam, PSRS armijas ienākšanas rezultātā, izveidojās politiskais vakuums, ko aizpildīt spēja tikai personas, kas sadarbojas ar PSRS.
1940.gada 17.jūnijā Ulmanis atteicās no Ministru prezidenta amata un līdz 21.jūlijam palika Valsts prezidenta amatā, sadarbojoties ar jauno iekārtu. K.Ulmaņa rīcība šajās liktenīgajās dienās netiek vērtēta viennozīmīgi un diskusijas par viņa motīviem un iespējamām alternatīvām turpinās.