Gaidas Plaunovas atmiņas


Gaidas Plaunovas atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija

Gaida Plaunova
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā.

Bija jau gultiņa sagādāta, viss bija sagādāts priekš manis. Nu, cik varēja drēbītes paņemt līdz, tik paņēma, un tā vecāki brauca vagonā. Pēc mammas nostāstiem es to visu atstāstu.

L.P. Kā sauca Jūsu mammu?

Manu mammu sauca Lūcija Selga, tētis - Paulis Selga. Mūs izveda no Tukuma rajona. Braucām, un kad mammai uznāca dzemdību sāpes, tā bija jau Kazahstāna, tad viņa tika no ešelona noņemta un ievietota dzelzceļnieku slimnīcā, kurā bija pat bija dzemdību nodaļa. Man tā liekas Petropavlovska Kazahstānā. Tajā slimnīcā viņa tika ievietota un dzemdības tur viņai sākās. Dzemdības kā jau dzemdības, mamma kliedz, pie viņas atnāk: “Ko Jūs kliedzat?” Mamma saka: “Man tā ir vieglāk!”. Tur saka: “Tad kliedziet!” Viņa saka: „Es kliedzu ne aiz tām sāpēm tik daudz, kā aiz visa, kas man ir jāpārdzīvo.” Viena starp svešiem, nevienam nevar pazvanīt, pateikt, uzrakstīt. Piedzimu es, 4. aprīlī, viņu paturēja pusmēnesi tajā slimnīcā, pēc nostāstiem, kā es saprotu, un tad teica, ka “Jums jābrauc! Jūs esat brīva, Jūs varat iet!” “Uz kurieni man iet?” viņa vaicāja, jo viņa nezināja, ka tur jau pa ceļu bija kaut kādi punkti, un tad viņa aizgāja uz tuvējo un pateica, ka ir izsūtītā un vīrs ir aizvests tālāk. Viņi paskatās sarakstos un saka: „Piedodiet! Jūsu vīrs miris!” Mammai vispār šoks bija. Tad viņi sāk skatīties – Nē, tomēr viss kārtībā. Viņi nosauca vietu, kur viņš ir, bet upei kādai pāri bija jābrauc, nezinu kādai, un sāka ledus tieši iet. Tas bija aprīlī. Viņa nevarēja tikt pāri tai upei. Viņai bija jāiet kaut kur. Pirmais ceļš viņai bija no dzemdību nama uz cietumu ar mani uz rokām, tikai tāpēc, lai noskaidrotu visu līdz galam. Viņa saka: “Ieved mani cietumā un man saka – Es Jūs nevaru laist kopā pie citiem cietumniekiem, jo tīfs ir cietumā.” Darbinieks ieveda savā kaut kādā komendatūras istabiņā un saka: “Jūs te būsiet”. Uzreiz medmāsu atsūtīja, medmāsa paņēma mani un saka: ”Tagad Jūs liekaties un paguļat, atpūšaties.” Mamma stāsta: ”Man bija saklāta gulta un es dzirdu aiz sienas latviešu balsis. Tas bija sāpīgi, asaras acīs, izraudājos no sirds patikas, nomierinājos”. Nu pēc tam no rīta atnāca cietuma priekšnieks un teica: ”Es zinu, Jūs esat kārtīgs cilvēks, nekur Jūs neaizmuksiet, ejiet, lūdzu, uz pilsētu un sameklējiet, varbūt kaut kur kāds Jūs ielaidīs. Jums te nav ko darīt, šeit cietumā.” Un viņš viņu izlaida ārā. Tad mamma izgāja no cietuma ārā ar mani uz rokām, gāja pa ielu un pirmā mājā, kur viņu ieraudzīja (nezinu precīzi vai pirmā, otrā, trešā), bet cilvēki ieraudzīja un teica: „Ārprāts, ko dara ar cilvēkiem!” un paņēma viņu pie sevis. Saklāja viņai gultu, nolika uzreiz kūpošu kartupeļu čuguna katlu uz galda un teica: „Ēdiet, lūdzu, lūdzu!” Viņu uzņēma ļoti laipni, un tad mamma gaidīja un brauca uz sādžu pie tēva. Adresi, cilvēkus, kas mammu uzņēma, nezinu. Mamma stāstīja, ka viņai brīžam nebija, kad brauca uz sādžu, iespēja žāvēt bērna lupatiņas. Tad viņa aptina tās ap ciskām, un tādā veidā viņa žāvēja tās lupatiņas, lai sausas varētu pielikt bērnam. Nesaslima, slimību nebija, tomēr tas bija smagi.

Tad mamma tika sādžā uz 1. maija svētkiem pie vīra, pie mana tēva, un tur arī svētkus sagaidīja. Viņi dzīvoja sādžā pie tādas saimnieces Augustes, ļoti sirsnīgas un izpalīdzīgas. Viņiem iedeva vienu istabiņu, tā viņi tur dzīvoja. Mamma aizgāja strādāt uz bērnudārzu, viņa krievu valodu zināja, par auklīti un reizē arī es biju pieskatīta. Tēvs strādāja lauku brigādē. Sādža diezgan liela, turpat bērnudārzs, sava spēkstacija, elektrība, klubs, kino. Cik es atceros, tad tur bija viena galvenā iela un garām gāja upīte, kur mēs gājām peldēties. Krasts ar dzeltenām smiltīm, upīte tecēja no kalniņa lejā. Pāri upei bija bērni, kas uz skolu nāca no turienes.

1953. gadā mammas mamma - mana vecāmamma Zelma atbrauca ciemos no Latvijas. Viņa atbrauca rudenī, es biju maziņa, un es vēl slikti runāju. Un par cik man divas valodas, kad vecāmamma brauca prom, viņa teica mammai: “Tu skaties, skaties, tā Gaida slikti runā, kā viņai būs ar to runāšanu”. Vecāmamma bija uztraukusies, jo viņa nesaprata, ko es runāju. Mamma jau mani saprata. Man bija viens vārds tāds, otrs tāds, kā jau bērnam var būt vēl arī kāds defekts klāt. Pēc tam viss bija kārtībā. Kad vecāmamma brauca prom, viņa zināja, ka būs vēl viens mazbērniņš, jo mamma bija stāvoklī tai laikā. Tad 1954. gada 21. septembrī piedzima brālis Jānis. Es atceros, bija ļoti skaista diena. Mani pieskatīja tāda Āboliņa Līze, tāda veca, veca kundzīte, un viņai kaut kā bija paziņots, ka man ir piedzimis brālītis. Es tik priecīga skrēju pa to sādžu, es jau apmēram zināju ceļu. Es tik atceros to mazo istabiņu, kad es iegāju, skatos - mamma guļ gultā un blakus tāda maza gultiņa, un tur brālītis guļ. Sādžā bija vecs feldšeris vai ārsts, vienā personā Anhudovičs. Mamma vienmēr viņu slavēja. Viņš bija ļoti rūpīgs pret bērniem, uzreiz noteica pareizu diagnozi un ārstēšanu un pieņēma arī dzemdības. Anhudovičs (tā viņu visi sauca) bija ļoti cienījams sirms cilvēks. Kaut kā tas man prātā palicis, jo viņš bija ienācis pie mammas. Tas varēja tā būt, ka tā nav mana izdoma, bet atmiņas tādas. Mamma pēc tam strādāja sādžā ēdnīcā. Vārīja ēst un vadāja ēdienu traktoristiem. Tas nozīmē, zirga pajūgā salika termosus un izvadāja visiem pa laukiem. Es sēdēju viņai blakus, un tā ar tiem traukiem mēs braukājām pa vasaru, izvadājām pusdienas. Tētis strādāja arī, vadāja lopiem ūdeni, tāda liela muca bija. Es arī ar viņu braukāju, tā ka zirgi no bērnības. Braucām uz spēkstaciju, tur bija tāds speciāls krāns, piepildīja mucu un tad mēs braukājām pa sovhozu (vai kolhozu) pa fermām. Vasarā tētis strādāja uz kombaina. Vakaros klausījos vai kombains strādā. Ja ne, tad tētis drīz būs mājās.

L.P. Vai atceraties tos laukus, mežus?

Jā, mēs jau apbraukājām ar mammu tos laukus. Lauki lieli. Man patika pļavas ar dzeltenām savvaļas puķēm. Tad mēs gājām ar mammu uz mežu avenēs ogot. Es zinu, ka tur bija lāči, jo mēs bijām taigas malā. Bija laiks, kad mamma palika viena. Daudzas sievietes palika vienas, jo visus vīriešus sūtīja prom strādāt taigā. Un tā, rudenī aizgāja un tikai pavasarī atgriezās atpakaļ. Tētis stāstīja, ka taigā strādāja daudz izsūtītie, gan lietuvieši, gan baltkrievi. Ļoti daudz bija ticīgi, ļoti skaistas dziesmas viņi dziedāja. Darbs bija smags, protams, auksti, bet viņam laimējās, ka viņš bija pie zirgiem. Viņam bija jāseko, lai zirglietas būtu kārtībā. Un tad viņš ņēmās ar zirglietām - šuva, lāpīja. Viņš bija siltumā. Sievietes dzīvoja pa sādžu. Vajadzēja vest salmus no gubām, brīžiem arī ar buļļiem. Pēc tam mamma iekārtojās skolā, strādāja bufetē, jo skola bija diezgan liela, septiņgadīga.

l.P. Atceraties skolu, vai draudzenes jau arī bija?

Skola man bija ļoti tuvu, pāri pretī, kādi 100 metri. Skola bija liela, vismaz man tā likās, kā jau visiem bērniem vienmēr liekas. Skola bija būvēta tā interesanti, augsti griesti tur bija, lieli gaiteņi, pionieru istaba, kur bija „Murzilkas”, mēs gājām tur pa starpbrīžiem. Tā, tā skola man ir palikusi atmiņā. Es gadiņu tikai pagāju tai skolā. Draudzenes man, protams, bija. Tur bija tāda Gaļa Kisļicina, tur bija Toma. Visinteresantākais jau bija, kad aiziet pie viņām uz mājām. Viņiem bija krāsns, kur varēja augšā uzlīst un ņemties ar lellītēm, nu no lupatām uztaisītām lellītēm. Mums istabā bija tāda čuguna krāsns, tad mēs tāsis dabūjām, uzlikām tās uz krāsns, tās sačokurojās, un mums bija gredzentiņi uz katra pirksta. Uzvilkām mammas kurpes un tad jau dikti lielas tēlojām. Mēs ļoti mīlējām ložņāt pa kokiem. Saplēsām sīpollokus un ziedus, un pūšam - skaņas nāk laukā. Tai laikā jau gājām uz upīti, tā bija netālu. Tilts bija liels un varens, bet pavasarī vienreiz bija plūdi, un tilts aizgāja, un bērni vairs netika uz skolu. Tad es vēl atceros, ka ziema bija ļoti auksta, tā bija skolas ziema, kādi 40 grādi, un tur jau mēs ziemā gājām ar tā saucamajiem vaļenkiem, veltenīšiem. Bērni bija atnākuši uz skolu, tie veltenīši pilnīgi klab, kā ir sasaluši. Tur tie grādi tomēr ir citādi. Aukstums tur bija.

Vasaras bija ļoti skaistas. Ābeles pie mums neauga. Vecāmamma mums atveda ābolus no Latvijas. Jāņogu krūmi bija, upenes bija. Mums bija māja un sēta, un starp to māju un sētu auga krūmi. Atvērām logu un no krūma ņēmām un ēdām tās upenes. Tā mājiņa jau bija maza, zema. Pēc tam pēdējos gados mums bija pašiem sava gotiņa. Tad jau tēvs bija iztaisījis zemnīcu, nevis parastu tādu kūtiņu, bet iekšā zemē ieraka zemnīcu. Bija sava cūciņa, savi dzīvnieciņi, pīlītes, mazie pīlēni. Govs kā gāja, sabradāja pīlēnus, un man bija lieli darbi, jo bija jāapglabā. Tāda bija bērnība. Cilvēki bija laipni, liekas. Mamma nekad nav sūdzējusies. Ja tu esi laipns, tad pret tevi arī būs laipni. Ir svarīga cilvēku savstarpējā attiecība, cieņa, kā cilvēks ko uztver. Ja cilvēks staigā ar negatīvu, tad viņam vienmēr negatīvs visur rādīsies, ja cilvēks pats pozitīvs, tad viņam dzīvē Dievs palīdz. Un tad jau, kad nomira Staļins, es atceros, ka daudzi krievu tautības cilvēki sādžā šausmīgi raudāja. Latvieši priecājās. Es neko nesapratu, cik dzirdēju pa radio. Tas apaļais radioaparāts jau bija mājās. Mamma sāka rakstīt vēstules uz Maskavu, tad jau rakstīja daudziem no sādžas. Tad beidzot bija vēstule, un mamma teica: „Varam braukt mājās!”

L.P. Vai ceļu atceraties?

Jā. Mamma pārdeva gotiņu, mājiņu pārdeva, visu nolikvidēja, kaut kāda naudiņa bija. Ar koferīšiem ar pajūgu mēs aizbraucām līdz Sergejevai. Tā bija tāda lielāka sādža, tur bija kuģītis, kas iet tālāk uz Asinovu. Tad mēs peldējām ar kuģīti. Kuģīti sauca „Oba”. Tāds trīsstāvīgs - pagraba telpa, tad pirmais un otrais stāvs. Mēs bijām otrajā stāvā, mums bija pašiem sava kajīte. Divas vai trīs dienas mēs peldējām ar to kuģīti. Interesanti, skaisti. Man, kā jau bērnam, patika skraidīt. Brālis bija maziņš, brālim bija 2,5 gadiņi tanī laikā, man bija jāpieskata viņš. Tālāk mēs aizbraucām ar vilcienu līdz Tomskai. Ļoti labi atceros, kā mēs tikām līdz Novosibirskai. Ļoti liela, liela stacija, kādi četri stāvi. Mums tur pazuda brālis Jānis. Nu mēs staigājam tur, cilvēku daudz ar visām mantām, un tā brālis mums pazūd. Mamma sāk skraidīt visur, pieskrien pie milicijas, pārstāvis tur stāv, un saka, ka dēls pazudis. Viņš saka: “Pagaidiet, pilsonīt, klausieties!”. Un tad jau stacijā ziņo, ka mātei, kurai pazudis bērns, ierasties pie tādas un tādas bagāžas un saņemt bērnu. Tādi uztraukumi mums bija. Tad mēs braucām tālāk, ceļš bija grūts. Pēc tam četras diennaktis mēs braucām ar vilcienu no Novosibirskas līdz Maskavai. Un tad tie tuneļi visi garie. Interesanti un skaisti likās, bet arī nogurdinoši.

Atbraucām mēs mājās 1957. gadā. Vecāmāte sagaidīja mūs. Pirmais –„Gaidiņ! Parunāsim!” Un es saku: “Parunāsim!” Un tad viņa saprata, ka man, paldies Dievam, viss kārtībā, ka valodu es saprotu, runāt es varu un māku, viss ir normāli. Viņa aizveda mūs uz savām mājām. Atbraucot mājās, man vēl bija sava gultiņa, kura toreiz tika nopirkta man. Mana vecāmamma, otrajā dienā uzzinot, ka mammu ir izsūtījuši, aizbrauca un savāca manu gultiņu un kāzās dāvinātus traukus. Pāris šķīvju ir palikuši piemiņai no mammas. Savā gultiņā es gulēju diezgan ilgi, jo tā bija izlaižama dzelzs gultiņa. Daudz jau neko vecāmamma nedabūja, jo mantas bija paņēmuši “labi” cilvēki. Tēvu jau nebija par ko izsūtīt. Viņam bija 80 pūrvietas zemes un meža, bet viņš jau tai laikā to bija atdevis visu valstij un viņš pats strādāja mežniecībā, bija darba ņēmējs. Sarakstos viņš bija iekļauts. Viņi jau nebija tik turīgi. Mājās bija labas koka mēbeles. Viņiem bija viens ganiņš, kas pa vasaru strādāja. Tā tēvs ar brāli saimniekoja. Brālis nomira, viss palika tēvam.

L.P. Kad atgriezāties, jūs iesākāt skolas gaitas jau 2. klasītē?

Nē. Kad mēs atbraucām uz Matkuli pie vecāsmammas, tad mamma un tēvs sāka meklēt darbu. Viņi atrada darbu Tukuma rajona Svarē. Mamma aizgāja par veikalnieci strādāt. Vienā vecā muižā vienā galā viņai iedeva dzīvoklīti un tad tuvākā skola bija Pūres septiņgadīgā skola Tukuma rajonā (tad vēl bija Kandavas rajons). Viņa aizgāja pie direktora un sāka runāt. Direktors tai laikā bija Kampars Indulis. Man tomēr tā latviešu valodas gramatika nekāda labā nebija. Mamma un direktors nosprieda, ka tas viens gadiņš nespēlēs sevišķu lomu, un lai tad es sāku ar 1. klasīti. Tā 1957./1958. mācību gadu sāku Pūrē. Mācībās man gāja normāli, labi. Skolu pabeidzu 1965. gadā. Pūrē skolā bija salidojums, bija ļoti skaisti, satikāmies vēl.

L.P. Un pēc pamatskolas vidusskola. Kādas vidusskolas gaitas?

Vidusskola Tukumā, un pēc tam es agri apprecējos. 18 gados es jau apprecējos. 19 gados man piedzima bērniņš, tad es strādāju Tukumā. Strādāju Sadzīves pakalpojumu kombinātos, apavu ateljē, esmu apavu virsu šuvēja. Par apavu virsu šuvēju strādāju pie individuāliem pasūtījumiem, man ir 5. kategorija. Man ir 3 meitas, 11 mazbērni. Meitas sauc Diāna, Ina un Alla. Vecākai meitai ir 3 bērni - Dāvids, Vera un Andrejs. Inai ir 4 pašas un 1 vīra bērns. Vecākais dēls Vācijā strādā, citi vēl mācās. Jaunākai meitai ir 3 puiši. Man darba ir daudz un darīšanu ir daudz. Šogad bija ļoti daudz izlaidumu, jo Mārupes vidusskolu beidza Veriņa. Man visas trīs meitas vienā gadā uzdāvināja 3 mazbērnus. Visas bija stāvoklī. Un šogad viņi beidza 9. klasi. Mazmeita Vikiņa beidza P. Jurjāna mūzikas skolu, tur bija izlaidums. Viens mazdēls būs par stila mēbeļu izgatavotāju, iestājās Rīgas Mākslas un Mēdiju tehnikumā. Viens mazdēls mācās par auto elektriķi. Mazmeita, kura beidza P. Jurjāna mūzikas skolu, aizgāja mācīties uz 6. vidusskolu, vidusskolu ar mūzikas novirzienu, jo viņa beidza koru klasi, labi dzied. Pats mazākais mazbērns mācās Dārziņos, šogad pirmo gadu sāk pūst fagotu. Vēl viena mazmeita oboju pūš. Viens mazdēls iet futbola skolā, tagad mācās 5. klasītē, nodarbojas ļoti cītīgi ar futbolu. Tās braukšanas un iešanas ir daudz, oma visur dodas līdzi un ir klāt. Man bija 48 gadi, kad es paliku atraitne, mans vīrs nomira.

L.P. Vai Jūs tuvumā dzīvojat? Vai ar bērniem dzīvojat kopā?

Nē. Vecākā meita dzīvo Mārupē. Viena meita dzīvo Imantā-1, otra Imantā-3 un es Imantā-5. Es dzīvoju ar brāli, jo brāli 14 gadu vecumā notrieca mašīna un viena ķermeņa puse viņam ir dragāta, roka nekustās, jo atslēgas kauls bija lūzis, tas spieda uz nerva. Iztaisīja operāciju, bet roka neatdzīvojās. Kad nomira mammīte, es aizgāju dzīvot pie brāļa. Viņam ir jāpalīdz. Tā viņš toreiz pazuda, tad viņš mācījās mūzikas skolā Tukumā un, braucot mājās vienreiz, neiekāpa pareizā autobusā un aizbrauca uz Kuldīgu. Nakts laikā viņš pazuda (brālim 11-12 gadi). Trešais gadījums - sabrauca piedzēries šoferis.

L.P. Kāds Jūsu vaļasprieks?

Ļoti daudz agrāk es nodarbojos ar rokdarbiem, man ļoti patīk adīt, tamborēt. Bet par cik, vienai rokai ir operēts karpālais kanāls, otra roka arī sāk sāpēt, nepieciešamas procedūras, tad palasu, mīklas minu, krustvārdu mīklas patīk minēt, eju nūjot. Es jau pagājušo, aizpagājušo gadu aktīvi nūjoju, šogad esmu noslinkojusi. Jaunākajai meitai bija smaga operācija mugurā. Jāpalīdz nebija, bet tīri tā psiholoģiski nevarēju saņemties, kaut gan kādreiz Anniņmuižas parka visas taciņas izstaigāju. Nūjošanas pareizo tehniku zinu. Nūjot ir ļoti patīkami, domāšanā var iegrimt, var izdomāt visu, kā pa to dzīvīti ir gājis.

L.P. Liels prieks par mazbērniem, visiem tas ir vislabākais!

Jā, galvenais. Un pārdzīvojumi. Domāju, bērni ir lieli, ko nu vairs, dzīvo priekš sevis, bet man nesanāk tā dzīvošana priekš sevis. Viņi piezvana un vajag, un “Omīt, vai tu atbrauksi, vai tu būsi?”. Tad ir koncerti, mači, jāaiziet, jāapskatās. Tas viss ir interesanti, uz teātri jāaiziet. Ir tā, ka mēs visi sarosāmies un izbraucam reizi vasarā visas 3 ģimenītes kopā ar visiem mazbērniem. Nu jau bērni paliek lieli, bet tik un tā izstaigājam gan takas, gan aizbraucam uz Lietuvu, vai tepat pa Latviju izbraucam. Lai būtu tā kopības sajūta. Es cenšos tos bērnus turēt kopā, lai, galvenais, mazbērni jūt, ka viņiem ir māsīcas un brālēni, jo ir grūti, ja tu esi viens ģimenē. Lai viņi viens par otru pārdzīvotu.

L.P. Vai Jūs mazbērniem par sevi esat stāstījusi?

Jā, mazbērni zina, un es stāstu - mūsu laikos tā bija, mūsu laikos mēs Pūrē nesām malku skolā uz 2.stāvu, meitenes arī, bet jūs pat nevarat grīdu uzslaucīt skolā. Nav atļauts jums. Tā bija, bērni bija pieradināti pie darba, bet tagad bērns nedrīkst neko. Toties mājās liekam bērniem strādāt. Žēl, ka bērniem nav tie lauki, nav vecāsmammas, pie kā aizbraukt. Tas ir skaisti laukos būt pie dabas. Nu tāds mans stāsts.

L.P. Tuvojas Latvijas simtgade. Kāds vēlējums Jums būtu Latvijai, varbūt sev, savai ģimenei?

Latvijai es varu novēlēt, lai paliek vieglāk mums dzīvot, lai mums par nākotni būtu drošība. Mazbērni mācās, bet mēs nezinām, vai viņiem darbs būs. Ar to cerību jau jādzīvo, ka būs viss labi. Galvenais jau ir, lai mums būtu normāla nākotne, un lai nebūtu nekādi nepatīkami starpgadījumi, brīži. Un, lai būtu sapratne, mīlestība, lai vairāk cilvēki smaidītu, lai būtu apmierināti, tas negatīvisms lai aiziet prom.

Intervēja: Laimdota Podze

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Lasīt vairāk...


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā

Lasīt vairāk...


Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo

Lasīt vairāk...


Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā

<


Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē:
Šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne nevāc apmeklētāju datus. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk