Alūksne

Izzinot Latvijas vēstures lappuses

Projekta „Izzinot Latvijas vēstures lappuses” ietvaros, Kurzemes rajona politiski represēto klubs  2020.gada 8.jūlijā kluba biedriem organizēja izzinošu braucienu uz Alūksni.

Un tā  mikroautobuss ar 19 Kurzemes represēto kluba  biedriem  un Skaisto skatu aģentūras gidi Daigu Dūniņu devās braucienā uz Malienas šveici - Alūksni, lai paviesotos Ernsta Glika Bībeles muzejā, apskatītu 1788.gadā celto Alūksnes luterāņu baznīcu, pabūtu Tempļa kalna parkā un virtuāli izbrauktu ar bānīti pa maršrutu Alūksne – Gulbene. Brauktgribētāju, protams, būtu bijis daudz vairāk, ja vien ne kluba biedru lielais gadu  skaits un ar gadiem iegūtās kaites neliktu par sevi manīt.

Braucienam izvēlētā diena bija saulaina un ekskursijai  īsti piemērota. Pa ceļam uz Alūksni, tikām informēti par vēstures notikumiem, kas saistīti ar Alūksnes un tās novada attīstību. Vēstures dokumentos Alūksne pieminēta jau 1284.gadā. Tās attīstību veicināja senais tirdzniecības ceļš uz Pleskavu un Novgorodu. Alūksnes uzplaukums sākās īpaši pēc 1903.gada, kad izbūvēja šaursliežu dzelzceļa līniju Stukmaņi - Gulbene - Alūksne - Ape - Valka. Pilsētas tiesības Alūksne ieguva 1920.gadā un tās nosaukums cēlies no vārda „alīksna” – avotaina vieta mežā.

Pirmā brokastu kafijas pietura Bērzkrogā un iespēja izlocīt kājas.

Iebraucot Alūksnē, tā mūs pārsteidza ar savu sakoptību, daudzajiem apstādījumiem un krāšņiem ziedu paklājiem. Alūksnes pilsēta ir novada administratīvais centrs, tā ir moderna, augoša pilsēta, kas  atrodas 204 km attālumā no Rīgas Alūksnes ezera  krastā.
Mūsu  ceļš veda garām Ernsta Glika stādītajiem ozoliem, tos mācītājs iestādījis, pabeidzot Vecās un Jaunās Derības tulkojumu.                         

     
 
Ernsts Gliks (1654 - 1705), bija vācu luterāņu mācītājs, tulkotājs, Zviedru Vidzemes izglītības darbinieks. 1683.g. tika pārcelts uz Alūksni, kur kļuva par Marienburgas cietokšņa mācītāju. Šajā laikā Gliks pabeidza Jaunās Derības (1685.), Vecās Derības (1689.) un visas Bībeles tulkojumu (1694.) Viņš dedzīgi iestājās par vispārējo izglītību un viņa tulkotā Bībele latviešu valodā kļuva par tautas ābeci.

Bībeles muzejs celts 1908.g.un veltīts Ernstam Glikam (arhitekts Kristofs Hāberlans). Ernsta Glika muzejā bija skatāmas Bībeles 38 valodās, Bībele Braila rakstā un vēl daudz citu interesantu muzeja eksponātu. Ne visi represēto kluba biedri bija apmeklējuši E.Glika muzeju, tāpēc muzeja gides sniegtā informācija izraisīja lielu interesi.

Īpaši interesants bija gides stāsts par Eernsta Glika audžumeitu Martu Skavronsku. 1702.gadā Ziemeļu kara laikā Alūksni ieņēma feldmaršala Borisa Šeremetjeva komandētais krievu karaspēks. Pils uzspridzināta, pilsētiņa nodedzināta, bet visus iedzīvotājus aizveda gūstā, arī mācītāju Ernstu Gliku ar viņa audžumeitu Martu, kura vēlāk Pēterburgā kļuva par Pētera I sievu, bet pēc viņa nāves - par ķeizarieni Katrīnu I.

Blakus Glika muzejam paceļas Alūksnes luterāņu baznīca.
Baznīca ir viens no cēlākajiem agrīnā klasicisma pieminekļiem Latvijā, celta no 1781. līdz 1788. gadam pēc Rīgas arhitekta Kristofera Hāberlanda projekta. Alūksnes baznīcas tornis rotāts ar kaltiem laukakmeņiem.  Skats no torņa izrādījās tik gleznains, ka barons vēlēja tornī izbūvēt ozolkoka kāpnes, lai viesiem būtu ērtāka kāpšana                                             

Tādu nav nevienā citā Latvijas baznīcā. Baznīcā atrodas divi dārgumi – slavenā meistara Augusta Martina būvētās ērģeles un Ernsta Glika latviski tulkotās Bībeles pirmais izdevums, kas izdots 1689. gadā.               

Tālāk mūsu maršruts veda uz barona Fītinghofa muižas jauno pili, kurā pašreiz atrodas Alūksnes Novadpētniecības muzejs. Pils, kas celta vēlās Tjūdoru neogotikas stilā 19.gs. otrajā pusē pēc barona Aleksandra Jozefa fon Fītinghofa pasūtījuma, ir viens no ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Pils iekštelpas sevī slēpj dažādu arhitektūras stilu mākslinieciskos sienu un griestu gleznojumus, no kuriem daļa ir atsegta.                                 

Mums bija iespēja aplūkot Baltijā plašāko fluorescento minerālu kolekciju, kuras īpašnieks ir muzeja vadītājs Aldis Verners. Mēs vērojām, kā izskatās minerāli, kad tos apstaro ar ultravioletajiem stariem, kurus tie atstaro dažādās krāsās, līdz ar to fenomenāli pārvēršoties, kas tumsā izskatījās īpaši krāšņi.

 Īpaši jauka pastaiga izvērtās pa Muižas parku, ko ieskauj Alūksnes ezers ar 4 salām, starp tām – Pilssala ar 1342. gadā celtās Livonijas ordeņa pils drupām un Cepurītes sala.    

Parka izveide uzsākta 18.gs., kad Alūksnes muižiņu ieguva barons fon Fītinghofs-Šēls. Tagad parks ir starp nozīmīgākajiem vēstures un kultūras pieminekļiem Latvijā, jo tieši šeit saglabājies visvairāk mazo arhitektūras formu -  Eola templis, Putnu paviljons un  Granīta obelisks.
Eola templis  Templis celts 18.gs. 90-tajos gados un veltīts grieķu vēja dievam Eolam. Tempļa vidū uz granīta akmens postamenta agrāk atradusies arī Eola figūra. Templis veidots no kaltiem akmeņiem, kuros iebūvēti dzelzs balsti, kas tur tempļa jumta kupolu. Agrāk kupolu rotājis zelta aplis, tādēļ dažkārt šī celtne dēvēta arī par Saules templi. Tam bijusi dekoratīva un arī izklaidējoša funkcija – tā iekšpusē pie kupola konstrukcijas centra bijušas iekārtas 4 arfas, kas skanējušas.

Tempļa kalna parkā skatījām 1807.gadā, pēc barona Burharda fon Fītinghofa pasūtījuma, uz pilskalna novietoto rotondu jeb Slavas templi par godu krievu un zviedru karavīru  kara mākslai un varonībai Lielā Ziemeļu karā. Paaugstinājumu, uz kura stāv granīta rotonda, esot feldmaršala Borisa Šeremetjeva karavīri sanesuši ar cepurēm. 

Ja starp Alūksnes ainavām jāizvēlas visskaistākā, to paveikt ir ļoti grūti. Taču noteikti jāizceļ Tempļakalna parks – vieta, kas padara Alūksni par augstāko pilsētu Latvijā. Jau sākot ar 1930. gadu tempļa kalnā sāka celt tūrisma objektus – viens no tādiem objektiem ir tilts, kas nosaukts Saules vārdā. Saules tiltu mums visiem izdevās pāriet un ne tikai pāriet, bet arī uz tilta noklausīties 15 minūšu muzikālu priekšnesumu. 

Alūksne lepojas ar savu  šaursliežu dzelzceļu – tautā  sauktu par bānīti, kas ved no Alūksnes uz Gulbeni jau vairāk nekā simts gadu. Šobrīd bānītis kursē divas reizes dienā. Dzelzceļa līnijā ir viena stacija  Gulbene un deviņi pieturas punkti, kuros atrodas vēsturiskās staciju ēkas.

Mums bija iespējams virtuāli izbraukt visu maršrutu un iepazīties ne tikai ar katru nobraukto ceļa posmu, bet arī noklausīties vietējo iedzīvotāju stāstus par katru staciju, apkaimi un cilvēkiem.

.

Šaursliežu dzelzceļa līnijas posms, kas savieno Alūksni un Gulbeni, ir daļa no kādreizējā Stukmaņu–Valkas dzelzceļa līnijas. Šobrīd tas ir Latvijā vienīgais funkcionējošais regulārās pasažieru satiksmes šaursliežu dzelzceļš. Bānītis kursē katru dienu. Alūksnes dienviddaļā celto Alūksnes stacijas ēku atklāja 1903. g. 34 km garo līniju, kurā ir 10 stacijas un pieturas punkti, bānītis veic ~ pusotras stundas laikā. Populāri ir ikgadējie Bānīša svētki, kas pulcina mazbānīša entuziastus. 

Un tā – diena ir galā un līdz ar to arī mūsu izzinošā ekskursija pa Alūksni ir beigusies – esam guvuši neaizmirstamus iespaidus, skatījuši krāšņus dabas skatus, pabijuši  Alūksnes skaistākajās vietās. Vēl tikai jāpāriet  pāri kārtējam  tiltam līdz autobusam un esam gatavi mājupceļam. Paldies, Alūksne!