Smuidras Liepiņas atmiņas

Stāsti

• previous
• play
• pause
• next
• mute
• unmute
• max volume

Update Required To play the media you will need to either update your browser to a recent version or update your Flash plugin.

Attēlu galerija

• 
• 

Smuidra Liepiņa
dzimusi 1930.gadā
Ādažu pagastā

Mans tēva strādāja uz dzelzceļa par brigadieri. Dzīvojām dzelzceļnieku mājās, gan Inčukalnā, gan Egļupē. Agrāk dzelzceļnieku mājas atradās pie dzelzceļa un tajās dzīvoja uz dzelzceļa strādājošie strādnieki ar savām ģimenēm. Tas bija Egļupē. Mums bija liels suns, tāds Bonis – dzeltens un liels. Mājai visapkārt mežs – visur mellenes, brūklenes, avenes, visur sēnes. Mamma bija mājsaimniece, viņa ņēmās ar mums.

Cik bērni Jūs bijāt?

Divi. Divi mēs bijām. Tajās pēdējās mājās, kur mēs dzīvojām, atceros, ka braucām ar zirgu pie vectēva un vecmātes uz Vangažiem. Vienmēr vecāki apsedza mūs ar segām, lai nebūtu auksti, braucot kamanās. Vectēvs sēdēja uz mūrīša un vienmēr saglabājis mums bija ābolus. Vecāmamma jau arī tur šiverēja. Atceros kā vecāmamma mani pirtī mazgāja. Man tik šausmīgi karsts bija, ka es gulēju uz grīdas tāda maziņa un raudāju, ka nevaru izturēt jo ļoti karst bija. Vajag, vajag nomazgāties: tā vecāmamma. Viņa mani baroja ar upenēm, kuras tajā laikā man negaršoja. Tik šausmīgi stipras ogas un negaršīgas. Jāņogas, jā, bet upenes – nē.

Vēlāk mēs uz Puikuli pārcēlāmies. Ziniet, tā Puikules muiža, smukā pils. Mēs bijām aizbraukuši ar brāli un brāļa sievu. Es apraudājos. Redzēju to logu, kur mammai bija puķes – tāda liela dobe. Bet tad viss tur tika sagrauts.

Kurā gadā tas bija?

1941. ... .

1941.gada 14.jūnijā, agri no rīta, ienāca zaldāti ar šautenēm, mēs bijām pārbijušies. Abi ar brāli šausmīgi raudājām. Mamma raudāja. Lika krāmēties. Mamma kaut kādas mantas krāmēja, es vēl skrēju atvadīties no Valdas, no Dzīvīšiem. Raudāju, jo bija bailes, ka mamma kaut kur nepazūd. Mums bija radioaparāts, zaldāts to uzreiz paņēma un arī tēva binokli. Tēvs bija aizsargs bijis, tad izstājies, un atkal bija ..., viņš jau ... . Es tik nesaprotu, kāpēc tēvs nezināja, ka šitāda izvešana ir. Mēs jau nemaz to nedomājām, jo skolā vēl gājām Puikules muižā, kad tie krievi ienāca. Man ļoti labas atmiņas par to skolu. Maziņa, es biju ļoti maza auguma un es ar tēti vēl dejoju valsi. Viss jau kādreiz bija ļoti jauki, dažādi koncerti un es savu pirmo dziesmu dziedāju: Lēni lūdzot mana dziesma klusā naktī skan. Dziedāju viena.

Paps ar mammu gāja kaut kur, tur parkā dārza balles tika rīkotas. Zinu. Ka visiem, kas dzīvoja tajā dzelzceļa mājā, bija savi ankambarīši, kur tika ievārījumi glabāti, rudenī arī gurķi skābēti un gaļa sālīta muciņā. Kā jau latviešiem piedienas, lai visai ziemai pietiktu.

Mamma mūs mazgāja tādā koka vannā, zaļā krāsā uz četrām kājām Brāli vienā galā, mani otrā. Nebija jau nekā liela, bet māte ar tēvu bija iegādājušies dīvānu, pirka gleznas. Mums bija mammas jaunības dienas portrets, tāds skaists. Viņai bija tumši mati. Mamma bija tērpusies melnā taftas kleitā ar lielu banti. Es domāju, cik mamma tur ir skaista, bet viss kaut kur pazuda. Bija arī tēva un mātes bilde, tāda liela, tagad jau tādas mazas bildītes.

To visu sameta tajā segā. Radioaparātu un binokli zaldāti pievāca. Zinu tikai, ka tā raudāšana bija briesmīga. Es tā raudāju, abi ar brāli raudājām.

Mūs sakrāmēja smagajā mašīnā, sameta tur visu iekšā. Tēvu es vairāk neredzēju ... , viņu atsevišķi paņēma. Atceros, ka mūs aizveda uz Aloju ... tur visi raudāja tik šausmīgi ... krita gar zemi, sievietes kliedza. Mūs ielādēja tajā lopu vagonā, mēs bijām uz apakšējās lāvas, galvu nevarējām pacelt augšā, jo tur augšā atkal bija cilvēki, tik daudz. Mazs restots lodziņš, pa vidu koka rene. Tur bija Miķelsones kundze, Asaru kundze, ... visus uzvārdus neatceros. Tauriņmammu, veca kundzīte, viņas dēls arī bijis aizsargs, vienas pašas veda. Viņa tur sēdēja tā klusi, tikai visu laiku raudāja. Miķelsones kundzei bij mazs bērniņš un meitenīte manos gados vai nedaudz vecāka.

Šķirotavā mēs apstājāmies. Mammai pateica, ka varot tikties ar tēti. Zaldātu pavadībā gājām uz ... tālāk uz otrajām sliedēm. Viņš iznāca durvīs atvadīties. ... . Es nemaz neatceros, kāds viņš izskatījās, Tagad vairs neatceros. Viņam bija 37.gadi, mātei – 40. Arī drusku sirmi mati. Ļoti nopietni visi bija, mēs atkal raudājām

Tā mēs braucām Pa ceļam mums nesa ūdeni '' кипяток''', to vārdu es visu mūžu atcerēšos ''кипяток'', tādu vārdu. Kaut kādu prosas putru spaiņos. Maizītes mums nebija, bet bija šitais ķieģelītis, mēs to nevarējām ieēst, nemaz neēdām. Visu ceļu neko neēdām, tikai ūdeni dzērām. Mammai bija drusku cukurs līdzi, kur viņš palika, kā izlietojām, neatceros.

Mūs aizveda līdz Novosibirskai. Tad visus sēdināja lielā baržā un vairākas dienas braucām pa Obas upi. Upe plata, ka otru krastu nevar saskatīt. Tanī laikā ziemas bija ļoti aukstas un pavasaros upe vēl platāka. Mēs braucām , braucām, braucām vairākas dienas, nezinu, līdz kurienei atbraucām un mums visiem sākās caureja. Tur bija ļoti daudz cilvēku. Un pamazām sāka vest prom katru uz savu stūri. Kad no baržām tikām ārā, mūs ielādēja mazā kuģītī un atkal kaut kur veda, uz kādu vietu, vai tad mamma zināja, vai kāds zināja. Tai upei bija ļoti tumši ūdeņi un tas bija līdz malām piekrauts, ūdens līdz pašam bortam. Kuģītis pilns ar cilvēkiem, bet tikai ar sievietēm un bērniem. Tad bija zirgu pajūgs. Vai tā bija Parabella vai no Parabellas, mēs bijām sakosti no odiem un moškām. Mums bija jāiet . Mūs augšā uz vezuma nelika, mēs kājiņām gājām. Varbūt Miķelsones kundzes mazo zīdainīti uzlika augšā, nezinu, kā viņa izturēja ar mazo bērniņu. Sādžā Bolotnija mūs izsēdināja.( kurus bija paredzēts izsēdināt). Vietējie krievi uz mums skatījās kā uz kādiem brīnumiem, nezin kādiem nodevējiem. Kaut kas nebijis un jauns.

Izvietoja mājiņās. Tai mājiņā bija viena istabiņa, priekšiņa un vidū krāsns. Mēs tādā stūrītī gulējām visi trīs uz grīdas, palagu mums nebija. Mammai līdz bija tikai viena sedziņa, nekas nebija, tā mēs trīs arī gulējām. Protams, mēs bērni skrējām uz mežu, mums bija asiņojoša caureja, visu laiku skrējām uz tādu mežiņu. Mammai un visiem bija šī drausmīgā caureja. Atceros, ka es katru vakaru skaitīju tēvreizi ... rīt braukšu uz māju ... , nekā. To es neaizmirsīšu, lūdzos, lai varētu tikt uz māju ... .

Tad tur bija tāds krievu puika. Mājiņā, kur mūs izvietoja piedzima maza meitenīte, viņai viena actiņa bija ciet un man likās, ka šūpulītis bija pie pašiem griestiem, tik augstu. Man viņu vajadzēja šūpināt, tas man ļoti nepatika. Bet tas puika, laikam bija mūsu gados, vienmēr sauca mūs laukā.

Tajā laikā pie viņu mājas kurināja uguni un čiekurus meta iekšā. Mēs jau neko nemācējām, tikai zinājām ''кипяток'' , ''молоко'' un vēl dažus vārdus. Viņš mums rādīja kā cep ciedru čiekurus, kā tos lupināja un deva garšot. Tā mēs iemācījāmies tos ciedru čiekurus ēst. Pēc kāda laika mums no turienes bija jāaiziet. Aizgājām pie vienas citas krievietes. Viņa bija tāda tieva ar tievām kājām. Viņas visas valkāja garus brunčus līdz zemei, laikam viņām bikses nebija. Atejas tur vispār nebija. Tajā vietā mēs dzīvojām pilnīgā badā. Ko mammīte darīja, ko citi latvieši darīja? Pa ziemu ar ragavām brauca pie dažādiem darbiņiem, lai varētu nopelnīt. Par darbiņu varēja dabūt ripiņu saldēta piena. Kolhozā bija jānostrādā ''трудо дни'', bet atalgojums ļoti niecīgs, vai arī nekas. Tad mamma mums iekūla drusku miltu tanī ūdenītī, tad to atkausēto pienu nedaudz un tā mēs ēdām. Maizi vispār mēs neredzējām  Vienīgi vasarā bija tās ogas. Tur bija arī ievogas, mana mammīte jau būtu nomirusi, bet viņu izārstēja ievogu milti – tādu ķīselīti savārīja. Mums caureja ar laiku pārgāja, bet no sākuma tā bija drausmīga. Visi gāja darbā, lai kaut ko nopelnītu, kaut kādu miltu saujiņu. Tas bija kara laiks, visi jaunie krievu vīrieši paņemti karā. Vietējais krievs Pimenovs, pie kura mēs pirmo reizi apmetāmies, bija ar klibu kāju, laikam neņēma karā. Pie viņiem visa krāsns bija brūna no prusakiem. Es vēlāk brīnījos, ka tādi gaiši prusaki var būt, tā pētīju. Tik šausmīgi daudz prusaku visapkārt krāsnij, kur siltums. Pati saimniece viņus ar vārošu ūdeni laistīja. Viņi visapkārt līda pa griestiem un tad pakšķēdami krita lejā.

Tajā otrajā vietā bija atkal blaktis. Kā mēs tikām kosti no blaktīm. Drēbītes jau mums arī nekādas vairs nebija, sākās arī bads un kukaiņi parādījās mūsu drēbītēs, tās  utis. Krievietes jeskāja galvas, viņām tāds speciāls nazis bija, pašķīra tos matus, kur bija gnīdas, tās nospieda. Vienmēr jeskāja viena otrai galvu un mums arī iemācīja.

Mamma stāstīja, ka viņa bija nopelnījusi kartupeļus, bet tos mums nozaga un mammīte nevarēdama to paciest, aizgāja pie citas saimnieces. Tā sādža nebija liela, riņķī apkārt tās koka mājiņas no baļķiem. Mēs ziemu nodzīvojām pie saimnieces, viņai dēls aizgājis karā un viņai bija gotiņa. Tad viņa to mazo bullīti, kas piedzima, nolika mums blakus. Mēs trijatā gulējām un bullītis mums pie kājām. Abi ar brālīti bullīti vaktējām, ķemmējām. Bullītis bija tāds kā sunītis, viņš tā mūs klausīja, skrēja mums vienmēr pakaļ. Kad ar brāli gājām ārā, visur peļķes un bedres, ceļa jau nebija. Es tagad nevaru iedomāties kādi tur bija ceļi, vienas bedres. Arī kapi turpat pie sādžas. Gotiņas mierīgi staigāja pa kapiem, viņiem nebija nekas kopts, tualetes nekādas, turpat aiz mēslu kaudzes, arī mēs tur skrējām.

Mēs divus gadus Bolotnijā nodzīvojām un uz pavasari mamma saka: Jums bērniņi būs krieviem jāparavē, lai mums kaut kas vairāk būtu. Mamma vienai krievietei linus ravēja, tie bija tā saauguši, un mums tā sāpēja rokas un kājas, jo mums nebija apavu ko kājas apaut. Ar basām kājām mēs staigājām. Rudenī brālis tos ciedru riekstus dauzīja, mēs tos savācām, lupinājām, mammai arī devām, bet viņai ar zobiem pavisam slikti bij palicis.

Tad es iepazinos ar Nikuļiniem. Viņa saka: Nu, atnāc pie manis, es Tev došu darbiņu. Vai Tu nevari vīram iedot vistas buljonu, viņš bija slims. Pie upītes bija uzcelta maza mājiņa, ielikta skaista koka grīda. Es gāju, bet man bija bailes, viņam gara, balta bārda. Baroju viņu, bet viņš ātri nomira. Saimniece mūs aicināja uz bērēm. Ļoti labi pret mums izturējās un pateica: Tu pasaki savai mammai, nākat pie manīm dzīvot.  Mēs aizgājām pie viņas un nodzīvojām visu ziemu, viņa pat mani savā gultā guldināja, jā. Saimniecei bija gotiņa un aitiņa. Mazo jēriņu ņēma gultā blakus – tāda melni sprogaina maza aitiņa.

Viņa mani ļoti iemīlēja, man galvu ķemmēja, bizi pina un par manīm rūpējās. Tad, kad viņa ''pečkā'' kaut ko cepa, viņiem bija tie ''шанушки'' – kartupeļi ar burkāniem viducī. Bet, kad pacienāja mani, tad es vienmēr izdalīju uz trim daļām – arī gabaliņu brālītim un mammai. Ņikuļiniete pavasarī ierādīja mazu zemes gabaliņu, burkāniņus iesēt varēja. Pa ziemu viņa mani iemācīja vērpt. Mamma strādāja pirtī un kāsa linus, viņa vienmēr bija nokūpējusi balta. Mājās nāca nogurusi, bet varēja atnest mājās linus. Tos izkāsa, smuki savērpa un pa ziemu savērpa sev linu diegus. Ņikuļiniete atkal uzauda mums mazu audeklīti. No audeklīša mēs šuvām sev drēbītes. Tur bija tāda Augīnes kundze, kas mācēja visu piegriezt un šūt. Uzšuva man un mammai svārciņus, citu drēbju mums nebija, nekas mums nebija, bijām ļoti nabadzīgi.

Šeit mēs gājām arī uz pirti. Saimniece visas mūsu drēbes izkarsēja un viņa neļāva mums dzīvot kolhozā. Mamma cerēja, ka rudenī kaut kas izaugs dārziņā un mēs  varēsim labāk iztikt, bet mūs atkal savāca kopā, bijām vairākas ģimenes un aizveda uz Parabellu.

Tad jau vasaras vidū?

Jā, jā tas bija vasaras vidū. Tur ļoti lēns pavasaris. Mamma stāstīja, ka sūtījušas vēstules Staļinam, lai uzzinātu vismaz kaut ko par saviem vīriem, bet nekādas atbildes nevienu reizi nepienāca, neviena neko nesagaidīja.

Miķelsones kundzei mazais puisītis nomira. Mūsu piecas, sešas ģimenes savāca un aizveda uz Parabellu. Baznīcā izguldīja uz grīdas visas ģimenes, bijām visi kopā. Atceros, ka vienai māmiņai bija divas meitiņas, vienai no viņām iekaisa aklā zarna, bet slimnīcā viņa nomira. Gājām visi atvadīties no viņas. Nezinu vai viņai zārciņš bija uztaisīts. Tādā lielā bedrē guldīja un mēs visi ļoti raudājām, man ļoti žēl bija tās meitenītes, varbūt viņai kādi 12.gadiņi bija.

Mūs savāca vienā lielā laivā, tāda milzīga laiva, kā šī istaba, pamatīga vai ne. Ceļam iedeva siļķes, bet par maizi neatceros un tā mēs braucām pa to Obas pieteku – Ketu, jo tā bija strauja un plata upe. Es aizmirsu Jums pateikt, ka Bolotnijā mums izmetās tādas pūtītes ap kājām, tādas niezošas, tā niezēja, ka kasījām līdz asinīm. Tādi mēs arī aizbraucām. Bijām pieraduši ar basām kājām visur iet.

Visur auga upenes, tās bija ļoti lielas un mēs arī tās vācām un ēdām, tādēļ arī izdzīvojām. No bērziem ar brālīti kasījām tāsi un ēdām. Bija arī tādas sīpolveidīgas puķes, izrakām un tādas saldas, sulīgas ēdām. Tās bija ķiplokiem līdzīgas, saucām par ''kolbu'' , vietējie ''kolbas'' ziemai sālīja. Tās ļoti ātri auga un maija mēnesī jau bija ēdamas- ķiploku garša, veselīgas. Cukurs nebija, olas nebija, piens nebija – tieši tas, kas bērniem visvairāk vajadzīgs, nebija. Mamma gāja uz mežu sēnes un brūklenes lasīt.

Drīz mūs aizveda atkal līdz vienai sādžai upes krastā, izvietoja istabiņās vairākas ģimenes, ļoti drīz visus savāca un aizveda uz Biļinu. Obas vidū ir sala, Biļina. Un tur ļoti daudz bija latviešu – dzīvojām badā. Ziniet, kur mūs izvietoja? Bija tāds stallis – sāns viss vaļā, jumts, nu stallis. Te siena, galos siena un zeme. Uz šīs zemes mēs visi gulējām. Vasarā - odu sakosti, saēsti. Ēst nebija ko, mēs ar brāli makšķerējām tādas mazas zivtiņas, cepām uz pannas un ēdām ar visām asakām. Mammu aizsūtīja mežā. Palikām vieni bērni. Tad visu laiku lija, kādas divas nedēļas smidzināja lietus. Bērni badā, visas vardes, visas zāles bija apēstas – viss bija tīrs, izvārīts, noēsts.

Tas nav prātam aptverams.

Tā jau bija tā nāves sala. Mēs ar brāli divi vien atstāti, kad būs mammīte mājās, kad būs mājās, neviens atbildēt nevarēja, neviens ēst iedot nevarēja. Mēs, bērni sapulcējāmies pie Obas upes, gar to maliņu. Man bija bail no ūdens. Duļķaini balta, mālaina ir tā Oba. Lielākās meitenes mani tur palaida vaļā un es gandrīz pagāju zem ūdens. Tā es iemācījos peldēt ... Obas upē.

Tad Jūs daudz cilvēku bijāt?

Daudz bijām, daudz arī svešo, savākti no visām pusēm, droši vien no visiem kolhoziem.

Pārsvarā latvieši vai citas tautības?

Latvieši. Mēs krieviski jau sākām saprast un dzirdējām, ka uzraugi mūžīgi lamājās.

Mans brālis un es, esam izauguši Krievijā, skolā gājuši, bet mēs nelamājamies.

Beidzot mamma atgriezās, bijām tik priecīgi. Viņa bija aizsūtīta brūklenes lasīt, jo bija brūkleņu laiks. Brūklenes sabēra mucās, sakrāmēja un ziemā sasaldēja – viss  karam.

Es jau redzēju, kad no Sķirotavas stacijas, mūs pirmo reizi izveda, kā tie zaldāti brauca, daudz, daudz krievu zaldātu veda, vagoni pilni, droši vien uz Latviju.

Mūs atkal savāca un veda prom. Aizveda un atveda atpakaļ. Ar otro reizi nonācām Kalpaševā. Ielika barakās, kur viena plīts uz visiem. Tur bija šausmīgi auksti ziemā

( turpinājums sekos)