Vislatvijas Politiski represēto personu 26.salidojums

Attēlu galerija

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Pārējie attēli...

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča uzruna.

Godātais Veismaņa kungs!
Godātie Saeimas, Eiropas un pašvaldību deputāti!
Godātie klātesošie!

Man tiešām ir liels saviļņojums un gods būt ar jums kopā nu jau trešo reizi šeit, Ikšķiles estrāde, esot Valsts prezidenta amatā.
Mēs esam daudz runājuši par to, cik svarīgi ir atcerēties un stāstīt jaunām paaudzēm par mūsu vēsturi un es esmu jums pateicīgs par to, ka jūs to darāt – runājot ar saviem bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem, stāstot par piedzīvoto arī plašsaziņas līdzekļiem, daloties atmiņās. Tas ir ļoti svarīgi un paldies jums par to.
Es šeit esmu ieradies no Ogres tehnikuma, kur tikko mēs kopā ar Jaunsardzes centra vadību un Aizsardzības ministrijas vadību atklājām kopīgu Ukrainas karavīru bērnu un mūsu jaunsargu nometni. Šie ukraiņu bērni lielākoties ir zaudējuši kādu no saviem vecākiem vai pat abus vecākus. Viņi ieradās mūsu valstī tikai vakar un būs šeit nedēļu. Un runājot ar viņiem, redzot viņu sejas, redzot to pārdzīvoto, par ko viņi cenšas aizmirst šeit zem mierīgām debesīm, es neviļus nevaru nedomāt par to, ko arī mūsu tauta, daudzi no mums, mūsu vecāki un vecvecāki pārdzīvoja tad, kad šeit pirms astoņdesmit pieciem gadiem ierullēja krievu tanki. Tieši pirms 85 gadiem 1940.gadā sākās mūsu valsts, Latvijas, okupācija, tas ir zīmīgs datums atcerēties un arī atgādināt pasaulei par to, kādas ir bijušas mūsu vēsturiskā pieredzēs, sevišķi laikā, kad pasaulē atkal ir trauksmaini. Mēs redzam, ka šobrīd pret to ļaunumu, un nav svarīgi, kāda tā bija ideoloģija, vai tā bija komunistiska, vai kā tagad – imperiālistiska ideja –, bet pret to ļaunumu, ko šobrīd iemieso Krievija, varonīgi cīnās Ukraina. Vēl vakar, runājot ar prezidentu Zeļenski, es viņam solīju arī turpmāku mūsu valsts atbalstu - gan militāru, gan politisku, gan ekonomisku, bet arī apliecināju to, ka nekāda veida aizmuguriskas sarunas, nekāda veida teritoriālas dalīšanas bez Ukrainas klātbūtnes nevar notikt. Tā ir mūsu valsts pozīcija. Tas ir tas, ko mēs esam mācījušies mūsu vēsturē. Tas, ko mēs cenšamies atgādināt un darīsim to arī turpmāk, visai pasaulei, Eiropai, to valstu līderiem, kuri varbūt to vai citu lietu jau ir piemirsuši. Un tiešām ļoti būtiski saprast, ka mēs, lai arī esam pasaulē spēcīgākajā aliansē, pirmkārt, esam un varam paļauties tikai uz sevi un saviem bruņotajiem spēkiem un tad uz mūsu sabiedrotajiem. Mēs varam paļauties uz mūsu tautas izturību, mēs varam paļauties uz citu tautu draudzību, uz mūsu sabiedrotajiem, bet pats svarīgākais apzināties, ka šobrīd mūs valstij ir ļoti daudz darāmā, lai drošību stiprinātu. Jā, ir lietas, kas ir padarītas, bet ar katru kara gadu Ukrainā mainās militārā situācija, ar katru kara gadu Ukrainā mēs redzam, ka mums ir jādara vēl vairāk, citādāk, jo diemžēl karš mainās. Tamdēļ šis nav brīdis, kad es teikšu tikai mierinošus vārdus, šis nav arī brīdis, kad gribu kādu baidīt, es gribu teikt to, ko esmu teicis daudz reižu, uzrunājot gan mūsu sabiedrību, gan mūsu karavīrus: esam modri, esam gatavi, paļaujamies, pirmkārt, uz sevi, paļaujamies uz savem sabiedrotajiem, atbalstām mūsu ukraiņu draugus, esam stingri savā nostājā, savā atbalstā un tad viss būs labi.
Vēlu jums veselību un spēku! Ļoti priecājos dzirdēt no Veismaņa kunga, ka jūsu ir vairāk šogad. Gribu arī teikt, ka mūs kopīgais darbs gan atgādināt par vēsturi, gan iedvesmot mūsu sabiedrību nav beidzies. Tas ir tas, ko esmu teicis pagājušajā gadā un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas ir tas, ko teikšu arī nākamgad, kad mēs atkal tiksimies.

Paldies jums! Spēku! Sparu! Veselību!